Centīgais Uldis Jankovičs no „Ūdriņiem”

Palielināt attēlu

Ogres rajona Meņģeles pagasta zemnieku saimniecības „Ūdriņi” saimnieks Uldis Jankovičs ar kundzi Egitu ir vieni no centīgākajiem pagastā, tāpēc arī piedalās konkursā „Sējējs 2008”, nominācijā „Saimniekošana laukos”. Sēžam „Ūdriņu” omulīgajā lapenē un klausāmies, ko stāsta saimnieks:

– Sākotnēji, pirms kādiem 10 gadiem, audzējām dārzeņus, toreiz bija arī četras govis. Taču, gadiem ejot, saimniekošanas veids mainījās, tagad nodarbojamies ar augkopību: 12 hektāros audzējam graudaugus – rudzus un rapsi, turpinām audzēt dārzeņus, mums ir siltumnīcas, kurās sieva audzē dažādu ziedu stādus, ko pēc tam realizē apkaimē. Mums ir izveidojusies laba sadarbība ar Ogres pašvaldību – ja Ogrē redzēsiet skaistas puķes zaļajā zonā, tad ziniet, ka daudzas no tām ir izaugušas mūsu „Ūdriņos”. Siltumnīcā audzējam arī tomātus. Šogad ievērojamas pārmaiņas skāra mūsu siltumnīcu, kur audzējam stādus – esam ierīkojuši apsildi, lai jau ziemā varētu audzēt lokus un piedāvāt tirgū. Tagad jāpadomā: varbūt likt siltumnīcas apsildei automātisko šķeldas katlu, tad būs ar vienu šāvienu divi zaķi nošauti – varēs izmantot paši savu šķeldu un pie visa vēl pa naktīm vairs nebūs jāceļas kurināt siltumnīcu.

Ziemā sāksim ražot arī šķeldu apkurei, mums jau ir jauns „Valmet” traktors ar attiecīgo agregātu koksnes šķeldošanai. Pagaidām apsaimniekoju savas meža platības, nāks klāt ceļmalu attīrīšana, tagad jau sāk interesēties citi saimnieki, kas vēlas attīrīt savas laukmalas no krūmiem. Un kāpēc krūmus pēc ciršanas atstāt zemē, ja tos var sašķeldot apkurei, pārdot un vēl labi nopelnīt.

Šī man ir vectēva māja, es pats agrāk dzīvoju Ogrē, braucu te pie sava onkuļa un visas vasaras dzīvoju. Visu laiku gribēju uz laukiem. Tiklīdz pabeidzu Saulaines Lauksaimniecības tehnikumu, kur ieguvu lauksaimniecības menedžera izglītību, tā uzreiz atnācu dzīvot te un nekad neesmu nožēlojis. „Ūdriņus” cēlis mans vecaistēvs 1927. gadā, tad arī iestādījis tūju mājas priekšā, kas pa šiem gadiem jau ļoti liela izaugusi un ir gluži kā mūsu dzimtas koks. Pie mājas vēl aug pujenes, kuras vectēvs stādījis. Vectēvam šo zemi iedalīja kā Lāčplēša ordeņa kavalierim. Vectēva ordenis, kuru viņš saņēma par dalību cīņā pret Bermontu, mums joprojām goda vietā mājās stāv. Viņa paša gan sen vairs nav – kara laikā 1944. gadā viņu ievainoja, un tā arī pazuda bez vēsts.